empiricux.com

Reiz lasīju interviju, kurā aviokonstruktors teica par kādu lidmašīnu, ka tā nelidos, jo ir neglīta.
Toreiz šis apgalvojums šķita teju anekdotisks, kā estētiska kaprīze, kas ietērpta profesionālā pārliecībā. Tomēr jo ilgāk par to domāju, jo skaidrāk kļuva: runa nebija par izskatu. Aviokonstruktors runāja par struktūru, par attiecībām starp formu, funkciju un vidi. “Neglīta” lidmašīna šajā kontekstā nozīmēja nesakārtotu, pārslogotu, pretrunīgu konstrukciju, kurai trūkst iekšējas loģikas, lai tā varētu pacelties un noturēties gaisā.

Skaistais un neglītais

Jēdzienus “skaistais” un “neglītais” šeit nelietošu estētiskā vai gaumes nozīmē. Skaistais un neglītais turpmāk tekstā apzīmēs tehnoloģiskas sistēmas kvalitāti attiecībās ar vidi, lietotāju un pieredzi.

Franču tehnoloģiju filozofa Žilberta Simondona (Gilbert Simondon) izpratnē tehnoloģija ir individuācijas (individuation*) process, nevis pabeigts objekts. Tehnoloģija kļūst skaista tad, kad tā ir pietiekami konkretizēta: kad forma, funkcija un vide ir savstarpēji saskaņotas, kad blakusefekti (enerģija, siltums, troksnis, dati) ir integrēti sistēmas loģikā un vairs neprasa pastāvīgu ārēju korekciju. Neglītums Simondonam nav formas defekts, bet nepabeigtas individuācijas pazīme.

Vēl viens franču filozofs Bernārs Stīglers (Bernards Stiegler) šo skatījumu papildina ar pieredzes un laika dimensiju. Tehnoloģija kļūst skaista, ja tā atbalsta individuāciju, ļaujot lietotājam mācīties, uzkrāt prasmi un veidot jēgpilnas attiecības ar pasauli. Neglīta tehnoloģija, savukārt, ir tāda, kas degradē pieredzi: izjauc uzmanības struktūras, sašaurina redzesloku un aizvieto jēgpilnu procesu ar intensitāti, svārstībām vai nepārtrauktu stimulāciju.

Šis skaistums tomēr nelido

Ievadā pieminētajam aviācijas inženierim skaistums nav dekoratīvs slānis. Tas ir pierādījums tam, ka spēki ir līdzsvarā, ka materiāls harmoniski strādā kopā ar fizikas likumiem.

Šī doma kļūst īpaši asa, ja to pārnes no aviācijas uz mūsdienu digitālajām tehnoloģijām. Ir sistēmas, kas it kā funkcionē, ir klātesošas un tiek lietotas, rada milzu aktivitāti un piesaista uzmanību, bet tomēr atstāj savādu tukšuma sajūtu, – tās pastāv, bet netiek piedzīvotas. Spilgts piemērs ir kriptovalūta.

Simondona un Stīglera paradigmā kriptovalūta varētu šķist “skaista”, jo tā ir matemātiski eleganta un balstīta konsekventā algoritmiskā kārtībā. Taču šis skaistums dzīvo abstrakcijā. Lietotājs neredz materiālu, ar ko sistēma strādā, nejūt pretestību un gluži vienkārši nepiedzīvo to. Tā vietā ir tikai svārstības, gaidīšana un solījums par gaišāku nākotni.

Kur sākas tukšais solījums?

Šādā ziņā kriptovalūta strukturāli atgādina politisku solījumu, kas nekad netiek iemiesots praksē. Tā pastāv kā nepārtraukta nākotnes projekcija, kurā rīcība tiek aizvietota ar gaidīšanu, bet atbildība atsaucas uz abstraktu sistēmu. Līdzīgi kā tukšs politisks lozungs, arī šeit solījums darbojas pats par sevi: tas mobilizē uzmanību, rada cerību un uztur līdzdalības ilūziju, neuzņemoties pienākumu kļūt par dzīvu pieredzi. Nākotne tiek nemitīgi atlikta, bet te un tagad neveidojas ne jaunas prasmes, ne mācīšanās pieredze. Šādā režīmā gan kriptovalūta, gan politiskais solījums it kā ir skaisti, bet tie nepārveido realitāti, tikai baro cerības.

Šī paralēle ir nereti atpazīstama arī Eiropas politiskajā telpā, kur uzticēšanās institūcijām balstās spējā solījumu pārvērst par procedūru un regulējumu. Ja solījums paliek tikai naratīvs, tas zaudē estētisko ticamību tieši tāpat kā tehnoloģija, kas nekad nepamet abstrakcijas līmeni. Skaistums šeit beidzas tur, kur sākas atbildības trūkums. Šī tukšā solījuma loģika saredzama, ja to aplūko Eiropas Savienības stratēģiskā horizonta aspektā. Piemēram, Eiropas resursu pārvaldības un pārejas politika no vienas puses tiek mērķtiecīgi virzīta, tiek runāts par materiālu ciklu redzamību, atbildību pret resursiem un ilgtermiņa ietekmi. Tajos skaistums nav deklaratīvs.
Kriptovalūtu gadījumā šāda mērķtiecīga politiska iniciatīva ES līmenī līdz šim ir bijusi fragmentāra. Regulējums galvenokārt fokusējas uz riska ierobežošanu, finanšu stabilitāti un patērētāju aizsardzību, nevis uz jautājumu, kā šī tehnoloģija varētu tikt integrēta Eiropas resursu pārvaldības un pārejas politikas loģikā. Rezultātā kriptovalūta paliek ārpus stratēģiskā naratīva: tā netiek ne skaidri noraidīta, ne mērķtiecīgi virzīta, un līdz ar to netiek piesaistīta konkrētām vērtību ķēdēm vai pakļauta prasībai radīt pieredzi, prasmi vai kolektīvu labumu. Līdzīgi kā politisks solījums bez īstenošanas mehānisma.

Šajā kontekstā nav iespējams apiet arī ekoloģisko dimensiju, kas kriptovalūtu gadījumā ir īpaši paradoksāla. Ne tikai tāpēc, ka ši tehnoloģija patērē enerģiju (enerģiju patērē jebkura mūsdienu infrastruktūra). Problēma ir citur: šis patēriņš netiek pieredzēts. Enerģija paliek anonīms fons, nevis redzamas un sociāli artikulētas attiecības ar vidi. Anonīmais process, kas patērē reālus resursus, ne tikai netiek pārvērsts prasmēs, arī par tā sekām neviens nav atbildīgs. Ja tehnoloģija patērē, bet nepalīdz sabiedrībai labāk izprast šo patēriņu, ja tā nerada ne jaunas prasmes, ne ilgtspējīgas vērtību ķēdes, tās ekoloģiskais “neglītums” ir strukturāls.

Varbūt tieši šeit kļūst saprotams, ko aviokonstruktors domāja, sakot, ka neglīta lidmašīna nelidos. Ne tāpēc, ka tai trūktu elegances, bet tāpēc, ka tai trūkst sakārtotu attiecību ar spēkiem, kas to nes.

* Simondona izpratnē individuācija (individuation) apzīmē ontoloģisku procesu, caur kuru veidojas individuālais, nevis tikai sociālu vai psiholoģisku atšķirību.

Izmantotā literatūra

Simondon, G. 2017. On the mode of existence of technical objects (C. Malaspina, Trans.). University of Minnesota Press.

Stiegler, B. 1998. Technics and time, 1: The fault of Epimetheus (R. Beardsworth & G. Collins, Trans.). Stanford University Press.