Vienā no televīzijas sarunām ar pieredzējušu inženieri dzirdēju ļoti precīzu formulējumu: “Tehnoloģiju nevar pārdot, ja nav kur parādīt procesu.” Viņš stāstīja, ka agrāk jauni risinājumi tika demonstrēti rūpnīcā, kur klients varēja redzēt materiālu uzvedību, procesa ritmu un reālos traucējumus. Šodien šādas telpas daudzviet vairs neeksistē, un līdz ar to nav vietas, kur ideju pārvērst par pārliecinošu tehnoloģisku piedāvājumu. Šī doma nav nostalģija pēc pagātnes, bet gan mūsdienu inovāciju loģika: bez fiziskas demonstrācijas vidusposmā tehnoloģija nav nekas vairāk par abstrakciju.
Savukārt nesen kāda uzņēmēja replika iezīmēja pretēju perspektīvu: “Zinātniekiem pašiem jānāk pie manis un jāmācās – man par to nav jāmaksā.” Tā ir cita pozīcija, tomēr atsedz to pašu plaisu. Šādā skatījumā uzņēmējs sevi redz kā pasīvu skatītāju, nevis kā partneri inovācijas tapšanā. Tajā atbalsojas arī strukturāla problēma: nav mehānisma, kas segtu tehnoloģijas iepazīšanas, testēšanas un kopīgas definēšanas izmaksas. “Mācīšanās” tiek uztverta kā individuāls zinātnieka pienākums, nevis kā neatņemama inženiertehniskā procesa daļa.
Tā veidojas sistēmiska pretruna: valsts no zinātnieka gaida tirgus gatavību, tirgus no zinātnieka gaida pašorganizēšanos, vien retais ir gatavs finansēt posmu, kur šī pāreja patiesībā notiek – vidusposmu starp zinātni un rūpniecību. Rezultāts ir strukturēts tukšums, kas bloķē inovāciju iespējamību neatkarīgi no valsts lieluma vai ekonomiskās jaudas. Jo tehnoloģijas nerada ne individuāla griba, ne labs nodoms: tās rada profesionāli organizēta, finansēta un inženiertehniski aprīkota sadarbības telpa, kur idejas var kļūt par procesiem.
Kas ir inovācija?
Jozefs Šumpēters (Schumpeter, 1934) savulaik ļoti skaidri nodalīja divas fāzes, kuras bieži jaucam: invention jeb idejas radīšana un innovation jeb ieviešana. Izgudrojums pats par sevi pasauli nemaina; tas kļūst par inovāciju tikai tad, kad tehnoloģija tiek pārbaudīta reālā mērogā, parādīta klientam, integrēta kādā konkrētā ražošanas procesā un galu galā rada jaunas ekonomiskas struktūras. Tieši tāpēc valstis, kur inovāciju integrēšana norit raiti, finansē ne tikai zinātnisko jaunradi, bet arī ieviešanas posmu – to sarežģīto un dārgo jomu, kur ideja kļūst par strādājošu procesu.
Savukārt valstīs, kur inovācijas iestrēgst, nereti tiek sagaidīts, ka tirgus pats visu “atrisinās”. Taču tirgus loģika tāpat vienkārši nesedz risku, kas atrodas starp laboratoriju un rūpnīcu – tas ir dārgs, tehnoloģiski sarežģīts un neprognozējams posms, kura uzturēšana nav uzņēmumu individuāls pienākums. Šumpēters šo plaisu starp radīšanu un ieviešanu sauca par implementation gap – ieviešanas plaisu. Mūsdienās to dēvē par TRL4–7 līmeni, un tieši tur “mirst” visvairāk labu ideju: nevis tāpēc, ka tās būtu nepilnīgas, bet tāpēc, ka tām nav telpas, kur pārtapt par realitāti. Nav vidusposma.
Kur palika vidusposms?
Vidusposms ir tehnoloģiskā procesa sirds – telpa starp zinātni un tirgu, kura nav redzama pirmajā acumirklī, bet tieši tur notiek viss izšķirošais. Valstīs, kur inovācijas nav retums, starp laboratoriju un komerciālo ieviešanu vienmēr ir izveidots rūpīgi kopts, uzturēts un kultivēts tilts: pilotražošana, mērogošanas centri, demonstratori, inženiertehniskās komandas un drošības vai kvalitātes validācijas procedūras. Šis tilts nav dekorācija – tas ir mehānisms, kas ļauj idejai pārtapt par izmantojamu, strādājošu un saprotamu procesu (Fraunhofer-Gesellschaft, 2024; OECD, 2025).
Kad šī posma nav, zinātne paliek abstrakta un nepiemērota uzņēmumu realitātei; savukārt industrija turpina saglabāt piesardzību, jo tai nav pierādījumu, ka idejas strādās uz viņu iekārtām. Kas ar tirgu? Tirgum nav nekā, ko varētu novērtēt, izmērīt vai nopirkt. Ideju nevar pārdot tāpat kā grāmatu vai programmatūru – to var pārdot tikai tad, kad tā reāli strādā, kad to var ieslēgt, aptaustīt un pārbaudīt.
Inženiera teiktais televīzijas intervijā “man nav kur parādīt” ir starptautisks simptoms. Starptautiskā literatūra diezgan konsekventi parāda, ka starp agrīno pētniecību un tirgus ieviešanu daudzās valstīs pastāv strukturāls “valley of death” – posms, kur vidusposma (TRL 4–7) projekti ir nepietiekami finansēti un tāpēc daļa potenciāli dzīvotspējīgu tehnoloģiju nenonāk līdz industrijai (Ellwood et al., 2020; Gbadegeshin et al., 2022; Kampers et al., 2021). Līdzīgi secinājumi atrodami no Kanādas (Innovation, Science and Economic Development Canada, 2021) līdz Indijai, kur politikas analīzes dokumenti finansējuma trūkumu identificē kā vienu no centrālajām inovācijas sistēmas problēmām (Council on Energy, Environment and Water & Shakti Sustainable Energy Foundation, 2024; Crocker et al., 2023).
Latvijā universitātēs un zinātniskajos institūtos pastāv atsevišķi vidusposma elementi – prototipēšanas darbnīcas, inovāciju centri vai pilotlīnijas šaurās nišās. Taču, kopumā ņemot, tie veido atsevišķas “salas, saliņas vai mikrosaliņas”, nevis sistēmisku, valstiska mēroga vidusposmu, kas masveidā savienotu zinātni ar rūpniecību. Idejas, kas prasa specifisku mērogošanu, bieži atduras pret to, ka nav vietas, kur tās pārbaudīt pilotražošanas režīmā (OECD, 2021; European Commission, 2018).
Tehnoloģija ir ražošanas attiecību forma
Kritiskās tehnoloģiju filozofijas tradīcijā, kuru pārliecinoši attīstījis amerikāņu filozofs Endrjū Fīnbergs (Andrew Feenberg), tehnoloģija nav ne instruments, ne neitrāls artefakts, bet gan sociāli konstruēts rīcībspējīgs tīkls, kurā iemiesojas noteiktas varas attiecības, institucionālie režīmi un kolektīvās spējas. Tehnoloģija rodas tikai tad, ja sabiedrībā pastāv pilna sociāli tehniskā konfigurācija: inženiertehniskā kompetence, finanšu mehānismi risinājumu pilotēšanai un testēšanai, infrastruktūra, kas ļauj tos pārbaudīt praksē, kā arī stabilas sadarbības formas starp zinātni un industriju. Fīnbergs uzsver, ka bez šādas konfigurācijas tehnoloģijai nav kur materializēties: tā paliek par abstrakciju, kurai nav iespējas iemiesoties reālā procesā (Feenberg, 2002).
Tas nav individuāls vai lokāls trūkums, bet strukturāla deformācija, kas raksturīga sistēmām, kurās vidusposma institucionālais slānis ir vājš vai nepastāv.
Vai vidusposmu var aizstāt digitālie dvīņi?
Mūsdienu inovāciju diskursā nereti izskan cerība, ka digitālie dvīņi, simulācijas vai video demonstrācijas varētu aizstāt fiziskās pasaules vidusposmu. Tomēr kritiskās tehnoloģiju filozofijas skatījumā tas ir maldīgs priekšstats. Digitālie dvīņi ir noderīgi optimizācijai, taču tie nespēj iemiesot to, ko Fīnbergs dēvē par tehnoloģijas sociāli tehnisko realitāti: materiālu nevienmērību, ķīmiskos riskus, neprognozējamas robežparādības un patiesās izmaksas, kas atklājas tikai mērogošanas procesā. Digitālie dvīņi ir spēcīgs optimizācijas un scenāriju analīzes instruments, taču gan inženierzinātņu, gan politikas literatūrā tie konsekventi tiek raksturoti kā papildinājums, nevis aizstājējs fiziskiem izmēģinājumiem un pilotražošanai, jo pieaugot modeļa detalizācijas pakāpei, strauji pieaug jautājumu loks, ko iespējams risināt tikai fiziskajā pasaulē. Savukārt sistēmas līmeņa analīzē valsts institūcijas norāda uz digitālo dvīņu grūtībām mērogošanas, datu un izmaksu aspektos, kas neļauj ar tiem aizstāt fizisko infrastruktūru (National Academies of Sciences, Engineering, and Medicine, 2024; Johra et al., 2021; Government Accountability Office, 2023).
Investoram vai industrijas partnerim nepietiek ar aprakstu, stāstu vai video. Viņš vēlas redzēt procesu, kas darbojas uz viņa iekārtām, viņa režīmos, viņa kontrolē. Simulācija šo pierādījumu nesniedz, jo tā neiesaista reālo inženiertehnisko struktūru – tikai tās modelētu atvasinājumu. Tādēļ digitālie dvīņi nav absolūts vidusposma aizstājējs, bet gan palīgrīks.
Inovācija ir ķēde
Kad runājam par inovāciju, mēs bieži domājam par ideju. Par dzirksti, par pēkšņu iedvesmu vai par radošu atklājumu, kas it kā pats par sevi varētu radīt jaunu tehnoloģiju. Bet realitātē inovācija nav ne mirklis, ne tēls, bet gan ķēde, kurā katrs posms ir nepieciešams, lai ideja vispār varētu nonākt līdz materiālajai pasaulei.
Šajā ķēdē nav neviena lieka elementa. Pētniecība bez pilotražošanas paliek abstrakcija. Industrijai bez zinātnes nav virziena. Investīcijas bez inženierijas nespēj pārvērsties procesā. Un pat visprecīzākie digitālie modeļi nevar aizvietot to, kas notiek tikai fiziskajā pasaulē – tur, kur materiāls reaģē, kur rodas spriegums, kur tehnoloģija atklāj savu patieso dabu.
Tādēļ valstis, kurās regulāri dzimts vienradži, nav tās, kurās ir daudz ideju. (Tā ir romantiska ilūzija). Inovācija notiek tur, kur visa ķēde ir uzbūvēta līdz galam: tur ir telpa demonstrācijai, telpa kļūdām, telpa materiālajiem eksperimentiem, telpa inženieru komandām (kas prot ne tikai izdomāt, bet arī izveidot), telpa institūcijām un uzņēmējiem, kas ir gatavi uzņemties risku un atbildību, nevis gaidīt kāda cita drosmi.
Izmantotā literatūra:
Council on Energy, Environment and Water, Shakti Sustainable Energy Foundation. 2024. The India Climate Finance Report: Landscape and flows. https://www.ceew.in Skatīts: 25.11.2025
Crocker, S., Konduru, N., Chuttani, G., Paul, O., Tambos, E. 2023. Improving India’s innovation system through reformation of the technology-based start-up sector (GLA1011H Student White Paper 2023-01). Innovation Policy Lab, University of Toronto.
Ellwood, P., Williams, C., Egan, J. 2022.Crossing the valley of death: Five underlying innovation processes. Technovation, Volume 109, 102162. https://doi.org/10.1016/j.technovation.2020.102162.
European Commission. 2018. The Latvian research funding system – Specific support to Latvia – Horizon 2020 Policy Support Facility, Publications Office. https://data.europa.eu/doi/10.2777/3392. Skatīts: 25.11.2025.
Feenberg, A. 2002. Transforming technology: A critical theory revisited. Oxford University Press.
Fraunhofer-Gesellschaft. 2024. Finances. Fraunhofer-Gesellschaft. Skatīts: 25.11.2025.
Gbadegeshin, S.A., Al Natsheh, A., Ghafel, K., Mohammed, O., Koskela, A., Rimpiläinen, A., Tikkanen, J., Kuoppala, A. 2022. Overcoming the Valley of Death: A New Model for High Technology Startups. Sustainable Futures, Volume 4, 100077. https://doi.org/10.1016/j.sftr.2022.100077
Government Accountability Office. 2023. Science & tech spotlight: Digital twins. U.S. Government Accountability Office. https://www.gao.gov/products/gao-23-106453. Skatīts: 25.11.2025.
Innovation, Science and Economic Development Canada. 2021. Evaluation of the Strategic Innovation Fund (SIF). Government of Canada. https://www.ic.gc.ca/eic/site/ae-ve.nsf/eng/h_03942.html Skatīts: 25.11.2025.
Johra, H., Aleksandrova Petrova, E., Rohde, L., Pomianowski, M.Z. 2021. Digital Twins of Building Physics Experimental Laboratory Setups for Effective E-learning. Journal of Physics: Conference Series. 2069, 012190. DOI: 10.1088/1742-6596/2069/1/012190
Kampers, L.F.C., Asin-Garcia, E., Schaap, P.J., Wagemakers, A., dos Santos, V.A.P.M. 2021. From Innovation to Application: Bridging the Valley of Death in Industrial Biotechnology. Trends in Biotechnology. Volume 39, Issue 12, pp. 1240-1242,
https://doi.org/10.1016/j.tibtech.2021.04.010
Navigating the Valley of Death: Perceptions of Industry and Academia on Production Platforms and Opportunities in Biotechnology. 2022. EFB Bioeconomy Journal, Volume 2, 100033. https://doi.org/10.1016/j.bioeco.2022.100033.
National Academies of Sciences, Engineering, and Medicine. 2024. Foundational research gaps and future directions for digital twins. National Academies Press. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK605519/ Skatīts: 25.11.2025.
OECD. 2021. “Innovation Diffusion in Latvia: A Regional Approach”, OECD Regional Development Papers, No. 83, OECD Publishing, Paris, https://doi.org/10.1787/7d6d0ffc-en. Skatīts: 25.11.2025.
OECD. 2025. Regional impact of public R&D organisations. OECD Publishing. https://www.oecd.org/en/publications/regional-impact-of-public-r-d-organisations_587d7e6c-en.html Skatīts: 25.11.2025
Schumpeter, J. A. 1934. The theory of economic development. Harvard University Press.
empiricux.com 