Gudrība mākslīgā intelekta laikmetā sākas nevis ar atbildēm, bet ar spēju būt starp pasaulēm: starp zinātnes, pārvaldības un algoritmisko loģiku. Bet kā atrast jēgu laikā, kad aprēķins kļūst ātrāks par domāšanu?
Gudra cilvēka eksistence mākslīgā intelekta laikmetā sākas ar starpību — plaisu starp cilvēka un algoritma pasauli, starp nozīmes meklējumiem un aprēķina precizitāti. Šī starpība pieprasa no vienas puses tulkojumu, lai sistēmas saprastu viena otru, bet no otras – interpretāciju, lai tām būtu jēga. Zinātnieks, kurš apzinās šo trauslo robežu, vairs nav tikai zināšanu glabātājs, viņš kļūst par tiltu starp trim loģikām: zinātnes, pārvaldības un algoritmisko.
Zinātnes loģika: izziņa kā attieksme, nevis instruments
Zinātnes loģika balstās ticībā, ka pasauli var izprast — ne pilnībā, bet tik daudz, lai apjaustu tās kārtību. Gudrs cilvēks šeit neuzskata zināšanas par varu; viņš redz tās kā atbildību. Gudrais zina, ka katrs fakts, formula un eksperiments ir daļa no plašāka jēdzieniskā tīkla.
Zinātniskā domāšana ir lēna, tās laika forma ir cikliska. Tā pretojas algoritmiskajam ātrumam, kas tiecas aizstāt izpratni ar aprēķinu. Gudrība šeit nozīmē pacietību — spēju ilgāk dzīvot ar jautājumu nekā ar atbildi. Tā ir arī spēja pieņemt, ka patiesība mainās līdz ar kontekstu un metodēm, un ka katrs atklājums atver nākamo slāni, kas jāizzina.
Zinātnes loģikā cilvēks vēl saglabā reflektējošu distanci attiecībā pret tehnoloģiju. Viņš izmanto datus, bet neaizmirst, ka dati paši neko nepasaka par pasaules jēgu. Gudrība nozīmē jautāt: ko šie dati nozīmē cilvēkam, sabiedrībai, dzīvei? Šādi gudrais ne tikai tulko, bet arī interpretē cilvēka klātbūtni pasaulē, kas kļūst arvien algoritmiskāka.
Pārvaldības loģika: lēmumu telpa starp cilvēku un sistēmu
Ja zinātnes loģika meklē patiesību, tad pārvaldības loģika meklē līdzsvaru. Tā darbojas pasaulē, kur zināšanas sastopas ar resursiem, prioritātēm un politiku. Šajā telpā laika forma ir lineāra. Te gudrajam jākļūst par tulku, jo viņam jāpārvērš zinātnes atklājumi formā, kas ļauj tos ne tikai saprast, bet arī īstenot pārvaldības sistēmās.
Pārvaldības loģika prasa skaidrību, struktūru un mērķtiecību, bet tieši šajā tieksmē uz kārtību slēpjas tās trauslums (tā var aizmirst par jēgu). Kad lēmumi tiek pieņemti tikai efektivitātes vārdā, cilvēks kļūst par procesa daļu, nevis mērķi. Gudrība pārvaldībā nozīmē nezaudēt cilvēka mērogu, pat ja sistēma pieprasa racionalizāciju un aprēķinus.
Gudrs ir tas, kas kļūst par tiltu starp zināšanām un lēmumiem. Gudrais saprot, ka pārvaldība pati par sevi ir interpretācija — rīcības tulkojums no idejas uz praksi. Gudrs cilvēks šeit nevis pretojas sistēmai, bet palīdz tai domāt — atgādinot, ka mērķis nav tikai pārvaldīt, bet arī saprast, kāpēc un kam mēs pārvaldām.
Algoritmiskā loģika: aprēķina un jēgas sadursme
Algoritmiskā loģika ir jaunākā no trim, un tieši tā šodien noteic pasaules ritmu. Tā neizskaidro, bet paredz; tā nerunā par jēgu, bet par efektivitāti. Algoritms nejautā “kāpēc?”, tas vienkārši aprēķina. Šī loģika radikāli atšķiras no zinātnes un pārvaldības — tā atceļ vajadzību izskaidrot, aizstājot to ar modelēšanu un sakarību noteikšanu. Algoritmiskā loģika dzīvo tagadnē bez tagadnes. Tā nepazīst ne pagātni, ne nākotni. Tā dzīvo milisekundēs un straumē bez pātrauka. Šī loģika ir bezatbildīga: viss notiek pārāk ātri, lai atbildētu par sekām. Gudrs cilvēks šeit pretojas nevis ātrumam, bet bezlaicīgumam.
Algoritma laiks ir kā mirgojošs ekrāns, kurš nepārtraukti mainās un nekad nenoveco. Tomēr gudrs cilvēks MI laikmetā neuztver algoritmu kā draudu, bet gan kā spoguli, kas nav ne labs, ne slikts — tā ir jauna valoda, kas prasa tulkošanu un interpretāciju.
Algoritmi pārzina pasauli caur korelācijām, bet cilvēks caur jēgu. Tāpēc gudrība šajā loģikā ir spēja saglabāt nozīmi bez kontroles ilūzijas. Gudrs cilvēks necenšas pārspēt algoritmu ātrumā vai atmiņas apjomā; viņš mācās dzīvot līdzās, saprotot, ka jēga rodas nevis no datiem, bet no attiecībām starp tiem.
Gudrība kā līdzsvars starp trīs loģikām
Gudram cilvēkam mākslīgā intelekta laikmetā jāspēj pārvietoties trīs loģikās, nezaudējot cilvēcisko mērogu. Klātbūtne šeit nav stāvoklis, bet apzināšanās, kura loģika šobrīd runā caur tevi un spēja saglabāt cilvēka balsi brīdī, kad tā kļūst mehāniska.
Šajā starpībā starp zinātni, sistēmu un mašīnu gudrais kļūst par jaunā tipa humānistu, kurš spēj saskatīt cilvēka klātbūtni algoritmu pasaulē. Šeit gudrība nav zināšanu apjoms, bet spēja saglabāt orientieri telpā, kur patiesība, efektivitāte un jēga bieži nonāk konfliktā.
empiricux.com 