Koksne ir materiāls, kas nepakļaujas binārajai domāšanai. Tā nav tikai dabas “elements”, nav arī cilvēka radīts artefakts. Koksne ir robežviela un eksistē starpstāvoklī – tajā daba kļūst par kultūru, kas glabāt dabas atmiņu. Šajā nozīmē koksne ir ontoloģiska pāreja. Tā atrodas kustībā starp to, kas rodas, un to, kas tiek veidots.
Saskaroties ar koka virsmu, var nokļūt šajā pārejas vietā – dzīvības un nozīmes krustpunktā. Koksne, atšķirībā no plastmasas vai metāla, neizolē, bet izstaro siltumu, smaržu, faktūru, kas runā ar mūsu ķermeni un atmiņu. Tā uzrunā ar klātbūtni, nevis ar dizainu. Iekļaujot koksni arhitektūrā vai interjerā, daba netiek pakļauta vai iekarota. Gluži pretēji – tā atgriežas kultūras telpā kā saskarsmes biedrs, nesot sevī koka dzīves stāstu: gadu gredzenus, siltumu, struktūru un smaržu. Katra šī iezīme kļūst par veidu, kā daba runā cilvēka pasaulē.
Tādējādi koksne ir dialogu veicinošs materiāls – veids, kā daba izteic sevi kultūrā. Šī saskarsme ir īpaši nozīmīga telpās, kur cilvēks meklē līdzsvaru un atveseļošanos. Caur materiālu, caur saskarsmi ar koksni mēs varam atkal atrast saikni ar dzīvību.
Veselību un dziedināšanu esam ieraduši aplūkot kā bioloģisku procesu, taču filozofiski – tās ir attiecību formas. Slimība ir plaisa starp cilvēku un viņa pasauli, savukārt dziedināšana ir mēģinājums šo plaisu aizpildīt, atjaunot saikni starp esību un vidi.
Koksne šajā kontekstā nav tikai dekoratīvs elements. Tā ir starpnieks, kas iemieso savienojumu starp to, kas ir organisks, un to, kas ir radīts kultūrā.
Kad slimnīcas telpā ienāk koks, ienāk arī vēlme pēc veselas pasaules, kur cilvēks neatlabst izolēti vai atsevišķi no dabas, bet gan kopā ar to. Šāda telpa kļūst par pilnīgu ekoloģisku organismu, kur cilvēks un materiāls sāk funkcionēt kā vienots veselums. Pārvēršot koksni par būvi, mēbeli vai apdares materiālu, mēs nepārtraucam dzīves ciklu, bet pavēršam to citā virzienā: no bioloģiskas eksistences uz kultūras formu.
Tādējādi katrs koka priekšmets kļūst par dzīves glabātāju, kas turpina elpot un atcerēties. Šī atmiņa nav simboliska, bet fiziska, un tajā atklājas laikmeta ritms, kurā satiekas daba un cilvēks. Koksne veselības aprūpes telpā nes sev līdzi dziedināšanas loģiku pašā savā struktūrā. No šī skatpunkta koksnes klātbūtne veselības arhitektūrā ir ētisks akts, kur koksne atgādina cilvēkam par viņa ķermeni un piederību tam, kas ir dzīvs.
empiricux.com 