Ikdienā mēs iepakojumu uztveram kā pašsaprotamu – tas aizsargā saturu, atvieglo pārvadāšanu un pēc tam pazūd no redzesloka, nonākot izgāztuvēs. Taču, raugoties caur eksistenciālās fenomenoloģijas prizmu, iepakojums ir vairāk nekā funkcionāls objekts – tas ir strukturējošs elements mūsu attiecībās ar pasauli, lietām un pašiem ar sevi.
Martins Heidegers savā darbā Esamība un laiks piedāvā jēdzienu parocīgums (Zuhandenheit), kas apraksta veidu, kā lietas pastāv mūsu pasaulē – nevis kā teorētiski objekti, bet kā klusu klātesoši, ērti lietojami, integrēti objekti mūsu ikdienas darbībā. Tik ilgi, kamēr iepakojums strādā – glabā, aizsargā, pārvadā – mēs to nepamanām. Tas ir parocīgs, funkcionē kā dabiska mūsu ikdienas darbības daļa. Taču, tiklīdz tas saplīst, kļūst nevajadzīgs vai uzkrājas vidē, tas kļūst sastopams, klātesošs kā priekšmets (Vorhandenheit) – tas “duras acīs”.
Šī pāreja no neuzkrītošas funkcionalitātes uz problemātisku klātbūtni padara iepakojumu par eksistenciāli svarīgu fenomenu. Iepakojums ir kā robežobjekts – tas norobežo saturu, vienlaikus to atsedzot un paslēpjot. Tas iemieso noteiktu priekšstatu par vērtību un lieko, par saglabājamo un izmetamo. Iepakojums kā žests pauž kultūras attieksmi pret kontroli un patēriņu.
Mūsdienu industrijā iepakojumu rada mirklim, bet tas turpina eksistēt simtgadēs. Šī laika disproporcija rada ētisku plaisu – lieta, kas mums ir parocīga dažus mirkļus, kļūst klātesoša vidē gadsimtiem ilgi. Mēs to vairs nelietojam, bet tā turpina būt – kā atgādinājums un pārmetums.
Bioloģiski noārdāms iepakojums vairs nav tikai trauks vai apvalks saturam, bet gan viela, kas piedalās vielu apritē un attiecībās. Tā vietā, lai izzustu no redzesloka, bionoārdāms iepakojums sadzīvo ar vidi – nevis kā piesārņojums, bet kā sabalansēts cikla posms.
Šāds materiāls nav tikai izturīgs – tas ir atbildīgs. Tas maina skatījumu uz lietām, kur jautājumu “cik tas kalpos?” nomaina jautājums “kā tas turpmāk ietekmēs pasauli?”. Šī pāreja no praktiskas lietderības uz ētisku atbildību ir būtisks pavērsiens, kur zinātne vairs nav tehnoloģijas instruments, bet filozofijas sabiedrotais, materializējot pārdomas par dzīvi, attiecībām un vielām.
empiricux.com 