Ilgtspējas diskursā bioogleklis bieži tiek interpretēts kā zaļo tehnoloģiju simbols – kā alternatīva fosilajam ogleklim un cerība uz tīrāku nākotni. Tomēr šāds skatījums riskē reducēt vielu uz tās reprezentatīvo nozīmi, neņemot vērā tās aktīvo klātbūtni materiālajā pasaulē. Jaunā materiālisma pieeja piedāvā alternatīvu izpratni: tā rosina domāt ne tik daudz par to, ko viela nozīmē, bet gan par to, ko tā dara. Šis skatījums ļauj aplūkot biooglekli nevis kā pasīvu resursu, bet kā līdzdalīgu elementu, kas piedalās enerģētisko, vides un arī politisko procesu veidošanā.
Džeina Beneta (Jane Bennett) argumentē, ka matērija nav inerta, bet “dzīvīga” (vibrant), ar spēju ietekmēt, strukturēt un līdzveidot procesus. Bioogleklis, kas veidojas pirolīzes ceļā no koksnes, kļūst par enerģētisku mezglu, kas ietekmē tehnoloģisko dizainu ne tikai funkcionāli, bet arī koncepciju līmenī. Tā porainums nav tikai fizikāla īpašība – tas ietekmē elektrona ceļu, uzglabāšanas loģiku un formu. Šādā skatījumā biooglekli iespējams uztvert kā vielu, kas “domā” caur fizikāli-ķīmisku uzvedību: pretestību, absorbciju un caurlaidību.
Steisijas Alaimo (Stacy Alaimo) izstrādātais ķermeņu caurplūsmes (transcorporeality) jēdziens nojauc strikto robežu starp ķermeni un vidi. Arī biooglekli iespējams interpretēt kā daļu no attiecību tīkla, kurā savijusies ainava, mežs, fotosintēze, augsne, klimats un biomasas atliekas. Šis materiāls nav viennozīmīgi klasificējams kā “dabisks” vai “mākslīgs” – tas eksistē kā hibrīds, kas savieno dzīvu vielu ar tehnoloģisku uzdevumu. Tādējādi biooglekli var uzlūkot nevis kā “pārvērstu koku”, bet kā vielas atbildi uz konkrētiem ekoloģiskiem un inženiertehniskiem apstākļiem.
Biooglekļa struktūrā atspoguļojas dažādi laika slāņi – gadskārtas, porainība, spiediens, temperatūra. Kad bioogleklis vairs nereprezentē koku, bet ir pārveidojies, tas uzņemas jaunu funkciju: uzglabā enerģiju, gaida izlādi un regulē dinamiku. Šajā stadijā viela kļūst par sava veida “laika mezglu” – vielisku punktu, kurā savienojas bioloģiskā pagātne un tehnoloģiskā nākotne. Tas ir veids, kā materiāls ne tikai eksistē, bet aktīvi piedalās.
Jaunais materiālisms ļauj aplūkot arī politikas telpu – tā nav reducējama tikai uz cilvēku attiecībām, bet iekļauj arī materiālus, kas līdzveido šo telpu. Bioogleklis var ierosināt pārdomas par vietējo ražošanu, aprites ekonomiku, tehnoloģisko pieejamību un resursu autonomiju. Tajā pašā laikā pastāv risks, ka šāds materiāls tiks vienkārši instrumentalizēts, ja tā loma netiks izprasta kontekstā ar plašākiem vides un sociālajiem procesiem. No šejienes izriet arī materiālisma ētiskā dimensija – rūpes par to, kas šķiet “nedzīvs”, bet ietekmē un struktūrē mūsu kopīgo pasauli.
Bioogleklis nav tikai pārmaiņu simbols, tā ir viela, kurā pārmaiņas iemiesojas. Tas vienlaikus darbojas kā struktūra, uzglabājošs ķermenis un starpposms. Šādā skatījumā biooglekli iespējams saprast kā līdzdalīgu elementu pasaules pārveides procesos. Atzīstot tā iedarbību un klātbūtni, mēs paplašinām savu izpratni par to, kā sabiedrība veidojas – ne tikai starp cilvēkiem, bet arī attiecībās ar vielu, kas tajā darbojas.
empiricux.com 