Mūsdienu pasaulē, kur tehnoloģiskais temps un cilvēka dominance pār dabas procesiem šķiet pašsaprotama, micēlijs piedāvā dziļu alternatīvu realitātes uztverei. Šis smalkais, pazemē sazarotais sēņu tīkls nav tikai bioloģiska struktūra – tas ir simbols tam, kā pasaule var pastāvēt bez hierarhijas, nevis ekspluatējot un patērējot, bet sadarbojoties. Tieši šādu redzējumu piedāvā arī ekofilozofija – paradigma, kurā cilvēks nav atstatus no pasaules, bet ir tajā ieausts, līdzatbildīgs un līdzklātesošs.
Micēlijs dabā savieno augus, barības vielas, baktērijas un koku saknes. Tas izdzīvo nevis konkurencē, bet simbiozē. Tas neveido robežas, bet gan tiltus – starp augiem, kokiem, barības vielām, ūdeni un atmiņu. Tas ir dzīvības tīkls, kur būtība rodas attiecībās un mijiedarbībā. Tieši šādu ontoloģisku redzējumu piedāvā filozofs Arne Ness (Arne Næss) savā dziļās ekoloģijas koncepcijā, kur pasaule nevis reducējas līdz objektiem, bet ir jāuztver kā dzīva vienotība.
Jaunais materiālisms, īpaši Džeina Beneta (Jane Bennett), runā par “vital material” – dzīvdzīvo vielu, kas nav dzīva bioloģiskā nozīmē, bet kurā mājo dzīvības spējas: kustība, pārvērtība, jutība pret vidi. Micēlija kompozīts kļūst par šādu dzīvības un nedzīvības robežformu. Tas nav tikai dzīvs vai tikai nedzīvs – tas ir abu saplūdums, kur viela vairs nav pasīvs substrāts, bet daļa no dzīvības.
No ontoloģiskā viedokļa micēlija biokompozīti vēl uzskatāmāk nojauc tradicionālo robežu starp dzīvo un nedzīvo. Materiāli, kurus micēlijs apdzīvo un pārveido — piemēram, salmi vai biomasa — ir tikai šķietami “nedzīvi”. Jā, tie vairs neveic dzīvības funkcijas, tie ir augu atlieku biomasa vai formāli iesaldētas struktūras. Tomēr, kad micēlijs aug un elpo tajos, kad tas ar tiem apvienojas, strukturāli tos pārveido un piešķir tiem jaunu funkcionālu spēju — piemēram, sorbēt smagos metālus vai pakāpeniski sadalīties un barot citus — šie materiāli iegūst kaut ko vairāk nekā formu. Tie iegūst jaunu dzīvības pieredzi.
Micēlijs ir arī politiska metafora. Tas nav vertikāls, bet horizontāls, un tam piemīt sazarota domāšanas forma. Šķiet, ka tā ir iespējamā ideālā sabiedrības nākotne – decentralizēta un vērsta uz kopradīšanu. Šajā modelī sabiedrība iemācīsies vērtēt procesus no kolektīvā ieguvuma aspekta, veidos savienojumus un sadarbosies. Tā varētu būt pasaule, kur nevis atsevišķs indivīds ir pārāks par dabu un apkārtējiem, bet gan ir līdzklātesošs un līdzradošs, līdzīgi kā micēlijs ir starp.
empiricux.com 